“Līdzatkarība” apraksta attiecību modeli, kurā otra cilvēka noskaņojums, vajadzības vai klātbūtne kļūst svarīgākas par savām. Tā nav oficiāla diagnoze. Tas ir modelis, kuru var iemācīties — un var arī pārmācīt.
Līdzatkarība ir attiecību modelis, kurā cilvēks pastāvīgi noliek savas vajadzības un robežas otra vietā, meklējot drošību un pašvērtību caur otra apstiprinājumu. Tā nav slimība vai spriedums — tā ir bērnībā iemācīta izdzīvošanas stratēģija, ko pieaugušā vecumā var pamainīt uz veselīgāku, savstarpēju tuvību.
01
Kas ir līdzatkarība?
Vēlme būt kādam blakus, būt vajadzīgam un justies mīlētam ir dabiska. Līdzatkarība sākas tur, kur šī vēlme pārņem gandrīz visu iekšējo telpu.
Cilvēks arvien vairāk vēro otra noskaņojumu, pielāgojas, glābj situāciju vai attiecības un arvien retāk jautā, ko īsti grib pats. Pašvērtība sāk balstīties uz to, cik ļoti izdodas būt vajadzīgam vai patīkamam citiem.
Robeža nav mīlestības stiprumā. Tā ir tajā, cik daudz savas dzīves un balss cilvēks attiecībās pazaudē.
Līdzatkarība visbiežāk tiek pieminēta romantiskās attiecībās. Taču tas pats modelis var veidoties starp vecākiem un pieaugušiem bērniem, starp draugiem vai pat darbā — jebkur, kur kāds pastāvīgi uzņemas atbildību par cita jūtām vai lēmumiem. Jautājums vienmēr ir viens un tas pats: vai attiecībās paliek vieta arī man?
02
Cik izplatīta tā ir?
Precīzu skaitli grūti nosaukt, jo līdzatkarība nav klīniska diagnoze ar vienotiem kritērijiem — pētnieki to mēra dažādi. Vienā pētījumā par depresīvām sievietēm konstatēts, ka 36% uzrādīja vidēji smagas līdz smagas līdzatkarības pazīmes. Cits pētījums saista augstāku līdzatkarības līmeni ar trauksmi, spēcīgu vajadzību pēc citu apstiprinājuma un agrīnu ģimenes disfunkciju.
03
Pazīmes, kuras vērts pamanīt
Neviena pazīme atsevišķi neko nepierāda. Svarīgi ir tas, vai modelis atkārtojas, rada ciešanas un ierobežo ikdienu.
Emocionālās pazīmes
- Bailes no vientulības. Attiecību beigu iespēja rada trauksmi, kas ir lielāka par pašām attiecību problēmām.
- Vainas sajūta, darot ko sev. Rūpes par sevi jūtas kā savtīgums, nevis pamatvajadzība.
- Garastāvoklis seko otram. Kad otrs ir saspringts vai attālināts, tas uzreiz ietekmē paša iekšējo stāvokli.
Uzvedības pazīmes
- Grūti pateikt “nē”. Atteikums otram cilvēkam rada spēcīgu vainas sajūtu, pat ja lūgums ir netaisnīgs.
- Pastāvīga otra vērošana. Liela daļa dienas paiet, domājot par otra noskaņojumu vai iespējamo aizvainojumu.
- Plānu atlikšana malā otra dēļ. Draugu tikšanās vai savi plāni tiek atcelti, tiklīdz otram kaut kas vajadzīgs.
Attiecību pazīmes
- Savu vajadzību neskaidrība. Ir viegli pateikt, ko grib partneris, bet grūti — ko gribu es pats.
- Personīgās telpas izšķīšana. Ikdiena, laika grafiks vai pat mājas iekārtojums arvien vairāk pakārtojas otram.
- Spriedze, kad tiek noteikta robeža. Pat maza robeža var izraisīt otra spēcīgu reakciju, kas liek no tās atteikties.
Šis nav pašdiagnostikas saraksts. Dažas no šīm pazīmēm laiku pa laikam parādās ikvienam — svarīgs ir modelis, ne atsevišķs brīdis.
04
No kurienes tas rodas
Līdzatkarīgi modeļi visbiežāk veidojas bērnībā — ģimenēs, kur bija jāpielāgojas kāda cita noskaņojumam, atkarībai vai neparedzamībai. Bērns iemācās: mana drošība ir atkarīga no tā, cik labi es pieskaņojos citiem.
Lomas, ko bērni iemācās ģimenē
Ģimeņu pētniecībā aprakstītas vairākas tipiskas lomas, ko bērni uzņemas, lai ģimenē justos droši.
Uzņemas atbildību par citu jūtām un vajadzībām, bieži pāri savam vecumam.
Cenšas novērst konfliktu, pat par cenu paša viedokļa.
Kļūst pēc iespējas mazāk pamanāms, lai neradītu papildu slogu.
Sasniegumi kļūst par veidu, kā pelnīt uzmanību un mīlestību.
Šīs lomas savulaik palīdzēja izdzīvot nedrošā vidē. Pieaugušā vecumā tās var turpināt darboties automātiski — arī tad, kad reālā vide vairs nav bīstama. Modelis nav spriedums vai raksturs, kas paliek uz visiem laikiem. Tā ir iemācīta izdzīvošanas stratēģija, ko pieaugušā vecumā var pamazām mainīt.
05
Līdzatkarība vai veselīga tuvība?
Veselīgās attiecībās cilvēki ir cits citam vajadzīgi, bet katrs saglabā savu balsi, viedokli un dzīvi ārpus attiecībām. Psiholoģijā to sauc par savstarpēju atkarību — abi dod un saņem, un neviens no tā nepazaudē sevi.
Līdzatkarībā šis līdzsvars pazūd. Viena cilvēka vajadzības, robežas un pat noskaņojums pakāpeniski izšķīst otra vajadzībās. No malas attiecības var izskatīties rūpīgas un uzupurēšanās pilnas — bet iekšpusē tās bieži jūtas nogurdinošas un vientuļas.
06
Ko var sākt mainīt jau tagad
Pirms lielām pārmaiņām der sākt ar mazām, konkrētām lietām.
- Pamanīt modeli. Ievērot brīžus, kad savas vajadzības tiek atliktas malā otra dēļ — bez vērtējuma, vienkārši pamanot.
- Nosaukt vienu robežu. Izvēlēties vienu konkrētu situāciju, kurā pateikt “nē” vai lūgt to, kas vajadzīgs.
- Paturēt kaut ko tikai sev. Interese, draudzība vai ikdienas rituāls, kas nav atkarīgs no attiecībām.
- Ļaut sev saņemt. Pieņemt palīdzību vai rūpes, nemēģinot to uzreiz atlīdzināt.
- Meklēt skatījumu no malas. Uzticama drauga vai terapeita novērojums bieži atklāj to, ko pašam grūti ieraudzīt.
- Pierakstīt atkārtojošos modeļus. Īss ieraksts pēc sarežģītas situācijas palīdz laika gaitā ieraudzīt kopainu, ne tikai atsevišķu brīdi.
07
Kad var palīdzēt saruna ar speciālistu
Saruna var būt noderīga, ja modelis atkārtojas gadiem, ja ir grūti iedomāties dzīvi bez pastāvīgas otra apstiprinājuma, vai ja attiecībās vairs nevar atrast savu balsi.
Psihoterapijā nav jāatsakās no attiecībām vai jāpieņem lēmums uzreiz. Var sākt ar vienkāršu jautājumu: kur šajās attiecībās esmu es pats?
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai līdzatkarība nozīmē, ka nemīlu pietiekami?
Nē. Līdzatkarība nav mīlestības trūkums vai pārpalikums — tā ir modelis, kurā mīlestība tiek izteikta, pazaudējot sevi. Var mīlēt dziļi un vienlaikus mācīties saglabāt savu balsi.
Vai līdzatkarība parādās tikai romantiskās attiecībās?
Nē. Tas pats modelis var veidoties starp vecākiem un pieaugušiem bērniem, draugu starpā vai darba attiecībās — jebkur, kur kāds pastāvīgi uzņemas atbildību par cita jūtām vai lēmumiem.
Vai līdzatkarība ir tas pats, kas atkarība no vielām?
Nē, lai gan termini radās līdzīgā kontekstā. Līdzatkarība apraksta attiecību modeli, ne fizioloģisku atkarību — tā neietver vielu lietošanu, bet var pastāvēt līdzās tai, piemēram, ģimenē, kur kāds cieš no atkarības.
Cik ilgā laikā var kaut ko mainīt?
Tas ir individuāli un atkarīgs no tā, cik dziļi modelis iesakņojies. Pirmās pārmaiņas bieži jūtamas jau pēc dažām nedēļām apzinātas uzmanības. Dziļākas pārmaiņas parasti prasa ilgāku, pakāpenisku darbu.
Avoti un piezīmes
Jēdzienu “līdzatkarība” 20. gadsimta 80. gados popularizēja atkarību atveseļošanās kustība un Melodijas Bītijas (Melody Beattie) grāmata “Codependent No More” (1986). Savstarpējas atkarības un pašdiferenciācijas jēdzieni balstās Mareja Bovena (Murray Bowen) ģimenes sistēmu teorijā. Ģimenes lomu apraksts balstās Šeronas Vegšeideres-Krūzes (Sharon Wegscheider-Cruse) ģimenes lomu modelī atkarību skartās ģimenēs. Pazīmju apkopojums veidots, apkopojot Cleveland Clinic, Psych Central un PositivePsychology publicētos materiālus. Minētais pētījums par depresiju un līdzatkarību sievietēm publicēts 1998. gadā (PubMed ID 9868824).
